Kriminoloģijas teorijas Flashcards
Kriminoloģisko teoriju ticamības kritēriji:
1) iekšējā loģiskuma pierādīšanas spēja; 2) iekšējā struktūra; 3) universālums; 4) pietiekama pārliecība; 5) likumsakarības un paredzamība.
Ekonomiskās teorijas pamatlicējs:
Gerijs Stenlijs Bekkers
Ekonomiskās teorijas pamatatziņas:
- lai atrastu ceļus noziedzības samazināšanai, ir jāsaprot noziedzības cēloņi, un šeit būtiska nozīme ir tieši noziedzības analīzei, izmantojot ekonomikas pieejas.
- Cilvēki paši izvēlas, vai izdarīt noziedzīgu nodarījumu, salīdzinot sagaidāmos ieguvumus un zaudējumus, kas radīsies, ja noziedzīgs nodarījums tiks izdarīts.
- Gadījumā, ja ieguvumi no noziedzīgiem nodarījumiem palielinās, bet zaudējumi samazinās, tas veicina noziedzības līmeņa paaugstināšanos.
- Vardarbīgus nzoiegumus visbiežāk izdara nabadzīgi un mazizglītoti cilvēki, savukārt cilvēki ar augstu izglītības līmeni biežāk izdara „balto apkaklīšu” jeb ekonomiskos noziegumus.
- Pusaudžiem ir lielāka nosliece uz smagu noziegumu izdarīšanu.
- noziedzīgu nodarījumu recidīvs pierāda to, ka noziedznieks apzināti izdara izvēli izdarīt noziedzīgu nodarījumu.
Sociāli psiholoģiskās teorijas:
- Šo teoriju pamatjēdziens ir socializācija, kuras mērķis ir personas adaptācija un sabiedrībā pastāvošo uzvedības normu ievērošanai. Šim sociāli psiholoģiskajam virzienam pieder vairākas teorijas, piemēram:
- Apmācības teorija
- Diferencētās asociācijas teorija
- Sociālās kontroles teorija
Apmācības teorija:
Pamatlicējs - Gabriels Tards
Teorijas pamatatziņa - jebkurš cilvēks var kļūt par noziedznieku un neviena persona nav piedzimusi kā noziedznieks. Ikviena persona spēj apgūt gan sociāli pieņemamas, gan arī deviantās un noziedzīgas uzvedības formas.
Diferencētās asociācijas teorija
Pamatlicēji - Klifords Šovs; Edvins Sazerlends; Donalsds Kressijs.
Teorijas pamatā ir G. Tarda ideja par atdarināšanu kā cilvēku savstarpējās komunikācijas pamatu.
Saskaņā ar šo teoriju noziedzīgo uzvedību veicina saikne ar noziedznieku subkultūru – iepazīšanās ar noziedznieku uzskatiem, iemaņām. Nepieciešamais priekšnoteikums ir neformālā konumikācija ar noziedzīgu vidi. Topošais noziedznieks izvēlas sev tieši noziedzīgu vidi.
Sociālās kontroles teorija:
Teorijas pamatlicēji - Alberts Reiss (Albert John Reiss) un Martins Goulds.
Teorijas pamatā ir uzskats, ka persona ir jāapmāca, lat tai būtu sociāli pieņemama uzvedība, tam ir nepieciešama formālā un neformālā kontrole, ir nozīme ārējai un iekšējai kontrolei, personas pašnovērtējums un cieša saikne ar sabiedrību. Jebkura domāšana (parastā un pārkāpēja domāšana) nav aplūkojama atrauti no noziedzīgās rīcības un ir savstarpēji saistītas. Teorijas atziņas lielā ērā ietekmēja Zigmunda Freida psihoanalīze.
Anomijas teorija:
Pamatlicējs - Emīls Dirkheims.
Atbilstoši šai teorijai deviantā uzvedība un noziedzība ir visai normālas parādības. Ja sabiedrībā nav noziedzības, tas nozīmē, ka sabiedrība tiek slimīgi kontrolēta. Noziedzību likvidējot, pazūd progress. Noziedzība ir sabiedrības obligātā pazīme, noziedzība nav iznīcināma un nav novēršama. Sabiedrības solidarizācijā liela nozīme ir noziedznieku sodīšanai.
Kriminoloģiskā doma attīstījās pārsvarā trīs virzienos:
Pirmais kriminoloģiskās domas attīstības virziens – teoloģiskais (reliģiskais). Pirmie kriminoloģiskie uzskati parādījās reliģiskajos avotos
Otrais kriminoloģiskās domas attīstības virziens – filozofiskais.
Trešais kriminoloģiskās domas attīstības virziens – politiloģiskais.
Kriminoloģijas vēsturi var nosacīti iedalīt trīs attīstības posmos (etapos):
Pirmajā posmā (etapā) jeb klasiskās skolas laikos radās un attīstījās kriminoloģiskā doma, tajā laikā vēl nebija kriminoloģiskās teorijas kā tādas un kriminoloģija kā zinātne vēl nepastāvēja.
Otrajā posmā (etapā) jeb pozitīvisma skolas laikos radās pirmās kriminoloģiskās teorijas, veselas kriminoloģiskās koncepcijas, kad pakāpeniski tika veidoti jaunas zinātnes (kriminoloģijas) pamati.
Trešajā posmā (etapā) jeb jaunāko laiku kriminoloģijas laikos tiek mēģināts divus kriminoloģijas virzienus (pirmais pēta noziedznieka noziedzīgo uzvedību, otrais – noziedzību no socioloģiskā un statistiskā viedokļa) apvienot vienā.
Klasiskā skola (18.gadsimts):
Kriminoloģijas klasiskā skola uzskatīja, ka visa pamatā ir personas brīva griba, līdz ar to noziedzīga uzvedība ir personas apzināta, racionāla izvēle, kuras pamatā ir kaut kādas baudas sasniegšana.
Klasiskās skolas „vājās vietas”: 1) tiek uzkatīts, ka noziedznieki rīkojas racionāli, viņi apzinās, ko dara; 2) izvirzot priekšplānā ideju par taisnīgumu un vienlīdzīgumu, klasiskā skola vienlīdz stingri izturas gan pret bērniem, gan pret garā slimajiem; 3) klasiskās skolas problēmjautājums ir vara – ja noziednzieks ir brīvs savā gribas izpausmē, kāpēc tieši starp nabadzīgajiem ir augsts noziedzības līmenis?
Pozitīvisma skola (19.gadsimts):
Tiek uzskatīts, ka pozitīvisma skolas uzdevums ir izveidot labāku sabiedrību, izmantojot zinātniskos principus un atziņas.
Galvenie pozitīvisma pieejas uzskati bija šādi:
Dabaszinātņu metodes var izmantot un tiem jābūt izmantotiem arī sociālajā pasaulē.
Tas, ko mēs zinām par pasauli, ir pamatots ar ziņām, kuras iegūtas novērojumu ceļā. Zinātnisko zināšanu bāze ir fakti, kurus bezkaislīgi ievāca zinātnieki.
Faktiem ir jābūt nodalītiem no vērtībām.
Pamatmetodei jāsastāv no informācijas ievākšanas, hipotēžu izvirzīšanas un šo izvirzīto hipotēžu pārbaudes un atspēkošanas.
Dabaszinātņu metožu kombinēšana ar deduktīvo pamatošanu noved pie kvantitatīvo datu būtiskas priekšrocības kvalitatīvo datu priekšā.
Antropoloģiskais virziens:
Lombrozo uzskatīja, ka noziedznieks ir cilvēka attīstības primitīvais līmenis, ka noziedznieks ir būtībā atsevišķs cilvēka veids, kuru raksturo garīgo un fizisko pazīmju kopums, kas viņus atšķir no parastajiem cilvēkiem, „nenoziedzniekiem”. Tātad, pēc Lombrozo domām, noziedzniekam ir kaut kādas īpašas pazīmes. Par noziedzniekiem piedzimst, nevis kļūst.
Fiziognomija:
mācība, saskaņā ar kuru pēc cilvēka sejas pazīmēm vai izskata kopumā tiek noteikts temperaments, raksturs un iespējamā diagnoze.
freneoloģija:
mācība par iedomātu sakarību starp galvaskausa ārējo formu un dažādām garīgajām spējām, personības iezīmēm un talantiem.
