Ieskaites Flashcards
1.Enzīmu nespecifisko efektoru (temperatūra 0₀, 38₀,100₀,un vides pH) ietekme uz to darbību.
Enzīms ir lielmolekulāra viela ( globulārs proteīns ), kas katalizē reakcijas. Faktori, kas ietekmē enzīma aktivitāti:
1.Temperatūra: cilvēkam organismā enzīmi darbojas ar max ātrumu 38grādos. Temperatūra 38 grādi celsija, paaugstinoties temperatūrai līdz 50 un 100 grādiem pēc celsija, ātrums ir vienāds ar nulli ( V=0 ). To sauc par denaturāciju. Pazeminot temperatūru līdz 0 grādiem, ātrums arī ir 0, nav termokustība, struktūra saglabājas.
2.Vides pH: enzīmam optimāls pH ir tāds lielums, pie kura tas darbojas ar maksimāli ātrumu, jo dotais pH ļauj tam izveidot aktīvo centru. Mainoties vides pH, mainās arī enzīmu konjugācija un izjūk aktīvai centrs.
0-Visas struktūras saglabājas, neiet bojā, enzīms nav aktīvs
38-optimāla temperatūra, enzīms aktīvi darbojas
100-notiek denaturācija, visas struktūras iet bojā, paliek tikai peptīdsaites
pH skābā vidē- vislabāk darbojas enzīmi, kas atrodas un spēj dzīvot skābā vidē (piem.-kuņģi)
Neitrālā vidē-darbojas tie enzīmi, kuriem aktīvais centrs neitrālā vidē saglabā struktūru
Bāziskā vidē- darbojas tie enzīmi, kuriem šādā vidē nesabrūk aktīvais centrs
Nespecifisko efektoru ietekme:
Nespecifiskie efektori – to iemaņas ietekmē visus enzīmus
Inhibitori – darbojas virzienā prom no optimālā pH un temperatūras.
Aktivatori – darbojas virzienā uz oprimālo pH un temperatūru.
3.Glikogēna sintēzes un noārdīšanas process, tā regulācija.
Glikogēns – homopolisaharīds, kas veidots no alfa glikozēm, tā nozīme ir glikozes rezervei organismam ēšanas straplaikos. Kalpo kā enerģijas rezerve.
Glikogēna sintēze veidojas aknās un muskuļos uz 24 stundām. Sintezē: enzīms glikogensintāze, aktīva defosforilētā veidā un enerģijas avots UTP.
Glikogēna noārdīšanas veic enzīms glikogenfosforilāze – aktīva fosforilētā veidā. Muskuļos noārda līdz glikozes 6P – netiek ārā no muskuļiem, muskuļu glikogēnu izmato tikai muskuļi. Aknās noārda līdz brīvai glikozei asinīs, kur to var izmantot viss organisms. Aknas regulē glikozes līmeni asinīs (3,3– 6mmol/l)
Glikoneoģenēze ir glikozes sintēze no neogļhidrātu dabas savienojumiem. Noris pie glikozes bada asinīs, substrāts ir aminoskābes, nevar iesaistītes tauki.
4.Biogēnā amīna histamīna sintēze, noārdīšana, procesa nozīme.
Slāpekli saturošu savienojumu sintēze
Aminoskābes dekarboksilējas. Dekarboksilāzes B6 veidojas amīni. Amīni noārdās ar enzīmu kompleksu: mono-amino oksidāzes (MAO).
Histamīns – veidojas no aminoskābes histidīns. Tas darbojas mūsu organismā kā hormons, lai regulētu dažādas funkcijas. Funkcijas: 1. aktivē sālskābes producēšanos un gremošanas trakta enzīmus, kas noārda olbaltumvielas (aminoskābes); 2. paplašina asinsvadus, pazemina asinsspiedienu; 3. tas veidojas apkārt iekaisumiem;
Triacilglicerolu iekššūnu lipolīze. Hormonu, karnitīna loma šajā procesā.
Taukaudos notiek tauku hidrolīze jeb lipolīze. Veic enzīms – iekšsūnas lipāze. Lai notiktu tauku hidrolīze ir jāveido emulsija, to veic žultskābes ( virsmas aktīvās vielas ). Pēc gremošanas procesa žultskābes nodrošina taukskābju un taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos.
Karnitīns (veidojas no aminoskābēm) veic taukskābju transportu mitohondrijos.
Triacilglicerolu iekšūnu lipolīze – lipolīze. Vispirms ir triacilglicerols, lipolīzes pprocesā veidojas glicerols + taukskābes.
Taukskābju oksidācijas process (apstākļi, galaprodukti); procesa nozīme vielmaiņā; Vai var notikt visos audos un orgānos.
Taukskābju oksidācija: taukskābju enerģiju nevar izmantot smadzenes, jo nav karnitīna transporta, un nevar izmantot eritrocīti, jo nav mitohondriju. Šis process notiek mitohondrijos un ir aerobi apstākļi. Notiek pakāpeniski, katru pakāpi katalizē vieni un tie paši enzīmi. 1. FAD dehidrogenāze; 2. hidrotāze; 3. NAD dehidrogenāze; 4. tiolāze;
Katrā pakāpē taukskābe saīsinās par acetilCoA – krebsa cikls – energija
Lai sāktos nākošā pakāpe jānotiek koenzīmu oksidācijai, tā process turpinās līdz taukskābe nooksidēta.
Enzimātiskās reakcijas gaita
[E]+[S]<–>[ES]–>[P]+[E]
Kur:
[S]-Substrāts, savienojums, ko pārveido enzīms
[E]-Enzīms, kas katalizē doto reakciju
[P]-Produkts, pārveidots [S]
Kā iedala enzīmu efektorus? Efektoru ietekme uz enzimātisko reakciju
Specifiskie efektori- to izmaiņas ietekmē konkrētus enzīmus
Nespecifiskie efektori- to izmaiņas ietekē visus enzīmus, temperatūra un vides pH
Efektori- aktivatori
Nespecifiskie darbojas virzienā uz optimālu lielumu - pH un temperatūras virzienā uz optimālo (nav iespējama situācija- no 100C uz 38C)
Specifiskie darbojas uz proenzīmiem. Daži enzīmi cilvēka organismā sintezējas neaktīvā proenzīma formā. To aktivācija drīkst tikai tad, kad ir piegādāts attiecīgais substrāts
Efektori- inhibitori
Nespecifiskie efektori darbojas virzienā prom no optimālā
Specifiskie efektori inhibēs vienu konkrētu enzīmu, un to veiks caur enzīma aktīvo centru. Tie var būt atgriezeniskas vai neatgriezeniskas darbības
Atgriezeniskie inhibitori
Dotam procesam pakļaujas enzīmi, kuriem raksturīgs absolūts specifiskums (pārveido tikai vienu konkrētu substrātu) un inhibēšana būs atgriezeniska
Neatgriezeniskie inhibitori
Inhibitori nebūs substrāta analogi un viņiem jānonāk kontaktā ar enzīma aktīvo centru vai funkcionālām grupām enzīmā un jāreāģē veidojot kovalentu saistību, rezultātā enzīms tiek iznīcināts- enzīmu indes
Enzīmu pazīmes/iezīmes
-ir jutīgi pret ārējās vides izmaiņām temperatūru un pH
-piemīt specifiskums
-jutīgi pret efektoriem- aktivatoriem un inhibitoriem
Enzīmi iedalās
- Vienkāršie enzīmi- veidoti tikai no aminoskābēm
- Saliktie enzīmi- sastāv no olbaltumdaļas, kas ir apoenzīms un satur neolbaltumdabas savienojumu daļas- kofaktors- metāla jonus
Kas ir enzīma specifiskums?
Enzīmi pielāgojušies substrātiem, tādēļ liels daudzums dažādu proteīnu.
Specifiskums- enzīma spēja atpazīt savu substrātu, piesaistīt to un pārveidot produktā un to nosaka apoenzīms, jeb olbaltumdaļa. Lielākajai daļai enzīmu ir absolūts specifiskums- spēj pievienot tikai vienu konkrētu substrātu un pārvērst to produktā.
Enzīmu darbības princips
Enzīmi spēj piesaistīt citas vielas un katalizēt šo vielu pārveidošanos. Substrāts piesaistās ta noteiktā vietā, ko sauc par aktīvo centru. Piesaiste ir nekovalenta. Lai notiktu substrāta piesaiste aktīvajam centram, tie ir jābūt komplementāriem (atslēgas-slēdzenes princips) jeb telpiski jāatbilst viens otram.
